Kāpēc tu skaties uz locījumu "jūt"? Nenoteiksmē ir "just", ne "jūst".
Bet, protams, vienkāršāk ir justies aizvainotam, "es par to neko nezināju un nemāciet mani tagad, stulbie valodnieki", nevis saprast, priecāties, un lietot mūsu interesanto un daudzveidīgo valodu.
pirms 12 gadiem
Nezināmais nezināmu iemeslu dēļ pieminēja padomjlaikus, lai gan vārda lietošana ir daudz senāka. Tieši padomjlaikos daudzas vārdu formas tika nonivelētas, pieskaņotas lielā brāļa izrunas spējām.
Arī man šis atgūtais senvārds "jutīgs" derdzas ausī, bet tas ir tikai uzspiests ieradums. Nezināmajam ir pilnīga taisnība par darināšanu.
par sāli: šobrīd sāļi (ķīm.) ir vīr., bet vārāmā sāls - siev.dz., diezgan sen valodniekiem te ir bijis kazuss, pigors un cundurs - aplams lēmums par tikai vīr.dz., ko vēlāk paši atcēla. Bet ne visai sen es veikalā redzēju paciņuar aplamu uzraxtu.
Padomjlaiku vārdnīcas ir gandrīz katram, 19.gs 30 gadu nebūs, tāpēc arī pieminēju pirmās. Piekrītu, ka teikt "vienmēr" nav korekti, bet uzdevējas un visu mūsu dzīves laikā vienmēr ir bijuši abi vārdi.
500
Ilze Zundāne, pirms 12 gadiem :
Padomijas laiki mudžēt mudž no , maigi sakot, aplamībām. Es skatos uz locījumu "es jūtu", bet "es jutu"-tā jau ir pagātne. Mani zobi jūt šodien untāpēc tie ir jūtīgi.
Lai es par stulbumu priecātos...biki par daudz no manis prasīts.
Krievulaikos jau sāls ar bij sieviešu dzimtē, tagad atkal normāli-vīriešu. Man atkal jāpriecājas par valodnieku gudrību???